Ēgipte, brauciens uz Kairu un piramīdām

Esmu atpakaļ,  principā biju atpakaļ ātrāk nekā bija domāts, sanāca diezgan interesants ceļojums, brīnumiem un savādumiem pilns, īsi pāris vārdos padalīšos ar sajūtām un iespaidiem!

Sākot ar to, ka es biju domājusi, ka netikšu uz piramīdām, jo operators teica, ka uz Kairu viņš nu neiesaka braukt, utt. aizbraucot uzzinājām, ka nezināmu kosmisku iemeslu dēļ šis aizliegums ir pēkšņi noņemts! OK, pirmais pārsteigums, agra celšanās, ilga braukšana autobusā, muļķīga dokumentu nepaņemšana līdzi, kas gan vēlāk pārāk netraucēja. 

Iebraucam Kairā, pilsēta, kas mazliet atgādina lielu atkritumu un bezpajumtnieku drūzmu, ar savām nepabeigtām celtnēm, mājām bez jumtiem, ar savu smaržu, kas mazliet salkana, mazliet savāda.. tā laikam smaržo  Kairas kolorīts. Kaira, kas savā cildenumā atgādina skaistu mākslas darbu, kurš pārsātinājies un izbalējis laika gaitā, tagad visā savā krāšņumā atgādina par laika skaudro pieskārienu. Muzeja apmeklējums, bija  interesants un pilnasinīgs, informatīvi un vizuāli baudāms, gids runā mazliet dīvainā krievu valodā,  dialekts - ēģiptiešu ;)) Saprast ir grūti, bet atceroties vēstures stundas viss paliek daudz skaidrāk, gids ir ar savu odziņu, viņš  uzlicis uz sava  vidēji lielā deguna Ray Ban  zeltaini melnās brilles, tās nenoņem ne mirkli, arī  telpās, kur ir visnotaļ maz gaismas, paralēli rodas apcere vai viņš viņas nenoņēma arī dušā, bet nu labi, interesants cilvēks, kā jau lielākā daļa Ēģiptiešu. Izdzīvojoties muzejā vairākas stundas, pārvietojamies uz droši apsargāto autobusu, vietējie tirgoņi mēģina taranēt ar saviem labumiem, bet gids  veiksmīgi tos  noliek pie vietas, esam nokļuvusi busā, kuru apsargā ēģiptieši  ar automātiem un smaidīgu sejas izteiksmi, lepnumu par savu statusu un to, ka  baltās meitenes tā pētī viņu automātus. Ēģiptiešiem ir ļoti savāda humora izjūta, pirmajās dienās, nevar saprast, kā viņi to domā, bet pēc kāda laika saproti, ka tie ir bijuši joki, principā, tur ir ļoti „jāpiešaujās” savādāk tas var radīt vieglu diskomfortu, īpaši mums – Latviešiem, kuri ir  mazāk atvērti cilvēki.

Brauciens cauri "koža-meh" stila  "smaržu" veikaliem "rūpnīcām" visi, kas ir bijuši Turcijā zina, par ko es runāju, kā arī to, kāpēc to lieku pēdiņās, jo mana izpratne par rūpnīcu un šīs rūpnīcas ir divas diametrāli pretējas lietas.

Piramīdas izskatās izaugušas Kairas centrā, ieskautas ar dažādiem maziem un lieliem krāšņiem un nekrāšņiem  veikaliņiem, viesnīcām , kafejnīcām un ēstūžiem ar sirreālām Colas un Douglas izkārtnēm, kuras izskatās zīmētas ar roku, jāpiemin, ka zem Douglas izkārtnes pārdeva viltotās smaržas, kas mani uzjautrināja.

Piramīdas... tās cildeni nostāvēja un stāvēs vel tūkstošiem gadu, pat neskatoties uz to, ka tūristi cenšas uz tām uzrāpties, pietuvojoties rodas satraukums, kā sena un cildena priekšā, kuru izjauc  pūlis ar tirgoņiem, kas  dikti atgādina zagļu barus, jo meklē upurus, kuri ir palikusi pa vienam, atsitušies no grupiņas bara, gluži kā medījot gazeli, tie ielenc tevi no visām pusēm.. Tie, kas nemēģina apzagt par visām varītēm cenšas tev pārdot visu par 10$ :)) Kamieļi, uzkāpšana dolārs, nokāpšana desmit.. klasika, esam brīdinātās, iztiekam bez kamieļiem, kaut gan šie dzīvnieki ir patiesi graciozi, īpaši kad skrien ar savām garajām kājām un lielo masīvo ķermeni, mazliet smieklīgi. Grūti baudīt, kad jādomā par maku,  bet tā kā esmu aizmirsusi paņemt daudz naudas, sirdī iezogas miers, pētu, klausos,  pārvietojamies līdz skata laukumam, ir jau ierasti pateikt nē, vai noklusēt uz uzbāzīgiem aicinājumiem. Nopērku no tirgoņa piramīdu komplektu, tad kaulējoties mani viņš tiešām „izbesī”, jo, manuprāt, nav piemērota cena, viņš piemet klāt vel kartiņas un fiksi zūd tālēs, kad izdzird maģisko teikumu „Tūristu Policija”.. Maģiski vārdi, īpaši šeit Ēģiptē...

Pārvietojamies ar busu līdz  Sfinksai, caur tirgoņu uzbāzīgiem saucieniem, lamām, norādēm un izblāvieniem - kraaaaasiiivoo .. Esam nonākuši līdz Sfinksas apskatei, tiešām daudz mierīgāk un baudāmāk, domājams saulriets šeit varētu būt vienkārši fantastisks. 

Mūs mudina pasteigties, jo tuvojoties lietus.. Es šaubīgi paskatos uz dūmaku, kurā ietīta diena, iespējams...

Iekāpjot busā, kas kļuvis tuvāks par draugu un mājām šajā garajā pārbraucienā, mūs ved un ved, kamēr jau ieslēdzās nakts, tā strauji un nemanot ap pulksten pieciem ir jau tumšs. Protams, pa cēlam bijām papirusu rūpnīcā, kur gan tiešām bija baudāmi papirusi, bet rūpnīca jau nekāda, ka jau vienmēr. Tomēr šie papirusi vismaz izskatās kvalitatīvi.

Tā apkrāvušies ar dāvanām, kas iepirktas papirusu rūpnīcā. iekārtojamies busā, kas mūs ved atpakaļ uz mājām - viesnīcu. Ļoti gara diena, pēc kuras prasās duša, vakariņas un labs miegs, bet pirmām kārtām jau duša, prieks manis tas ir maģiskais vārds  pārbraucienos, kā arī ūdens, kurš gan vienmēr un ar rezervi tiek iepirkts.

Pēc vairāku stundu brauciena, iestrēgstam tuksnesī, kurā ir izveidojies korķis. Sastrēgums tuksnesī rada tādu sirealu sajūtu, kā izrādās tas ir dēļ lietusgāzēm, nostāvam divas stundas, tad paziņo, ka ceļi ir noskaloti, tāpēc jābrauc atpakaļ uz viesnīcu  "pie Sarkanās jūras" tā noreklamēja gids, cilvēki busā palika mierīgi, tikai viņi pēc divām stundām apjauta, ka  vieta uz kurieni tos ved ir Kaira..

Busā jūtams satraukums, visi elektrizēti īd, Krievu cilvēki lamājas un kaļ atriebes plānus, jo viņiem taču aizparīt jālido atpakaļ. Mēs visi esam katrs no savām viesnīcām, īpaši , gan jāpiemin kāds klusējošs ceļabiedrs, kurs nerunā ne ar vienu, kaut runāt viņš māk, dzirdējām, ka atbildēja uz telefona zvanu, sēž mums tieši blakus, ļoti ieturēts savās reakcijās un neapmierinātībā, tas tomēr  izteiksmīgi nopūšas, radot vieglu jautrību busā, vismaz mūsu meiteņu kompānijā. Atgriežamies Kairā, nokļūstot  četru zvaigžņu  viesnīcā, kas gan atgādināja divu zvaigžņu viesnīcu jūtamies nogurušas, savāda veidā mūs iekārto numuriņā( atgādināšu, ka visa grupa bija aizmirsusi paņemt personas dokumentus!), kurš gan ir piedzīvojis labākus laikus, īpaši jau tepiķis, aizkari un mēbeles, ir mazliet baiss skats uz dzīvi, bet "palagi ir tīri" pie sevis nodomāju, iekrītu gultā un izslēdzos, līdz nākamam rītam, tad ceļš atpakaļ, kur tiešām ir redzami aizskalotie ceļi, lietus tuksnesī tas ir savdabīgi, visa grupa fotogrāfē ari es, kā arī  mūsu interesantais klusējošais ceļabiedrs skaļi izrāda sajūsmu, izdvešot skaņu - "oh!"

vietēja nauda

no piramīdām skaists skats uz Kairu

Gids..

atpakaļceļā 

muzejs, kuru atļava fotogrāfēt tikai no ārpuses

vietējais tirgonis 

tā manuprāt ir fabrika, bet nēe, tur mēs nebraucam :D